LU docētāja Elīna Skuja: Ja kaut vienam tas ir bijis vajadzīgs, ir vērts turpināt!

Iepazīsimies!

Es esmu Elīna Skuja. Šodien, kad rakstu, ir manas dzimšanas dienas priekšvakars. Esmu dzimusi talsiniece, skolojusies Ventspilī, taču nu jau gadus 17 par mājām saucu Rīgu. Tieši tik ilgi, cik ilgi atsaucos uz uzrunu: “Skolotāj?!”. Man ir brīnišķīgas divas meitas, atbalstošs vīrs un brīnišķīgākie darbi pasaulē – skola, kurā esmu klases audzinātāja, mūzikas skolotāja, direktores vietniece un jebkas cits, kas manai skolai nepieciešams,  Latvijas Universitāte, kurā dodu ceļa maizi arī tiem, kam mūzika sveša, un jauktais koris “Mezgli”, kurā izdziedāt savu sirdi sanākuši cilvēki no malu malām. Tā kā bakalaura izglītību esmu ieguvusi mūzikas pedagoģijā un pirms tam iegūta vokālista kvalifikācija operdziedāšanā, savu ceļu pedagoģijā sāku kā mūzikas skolotāja un dažādu koru vadītāja, taču jau drīz vien pēc bakalaura studijām uzsāku maģistra studijas vadībzinātnē, kas ļauj mīlestību pret mūziku apvienot ar administratīvo darbu izglītības vadībā. Mani aizrauj sinerģija, kas rodas domu apmaiņā, kas rodas dodot un gūstot, tieši tādēļ izbaudu darba dienas ar studentiem un saviem dziedātājiem jauktajā korī.

Kāpēc uz Jēkabpili?

Kā dzimusi un augusi kurzemniece, un arī tagad vasaras pavadot Kurzemē, dižjūras krastā, pirmo reizi saņemot jautājumu, vai došos uz Jēkabpili pie studentiem, biju patiesi ieinteresēta un ar lielu aizrautību teicu: “JĀ!” Ar ģimeni smejamies, ka mums ir Universitātes tūrisms, jo mēdzam izmantot šīs manas darba nedēļas nogales, arī, lai būtu kopā un iepazītu jaunas vietas Latvijā. Tieši tā devāmies pirmajā braucienā uz Jēkabpili – visa ģimene, pēc lekciju dienas paliekot Jēkabpilī un iepazīstot pilsētu un tās apkārtni. Nu jau daudzus gadus ar prieku dodos tieši uz šo pusi! Dainas un Veltas siltums, rūpes, uzmundrinājums ir tieši tas, kas vajadzīgs pēc tālā ceļa un garās lekciju dienas. Siltas pusdienas, pašu dārza labumi un kopīgi svētki – kur vēl tā ir? Vienmēr jūtos gaidīta un piederīga! Pateicos par to! LU Jēkabpils filiālē ir jūtama ieinteresētība gan studentu, gan docētāju labsajūtā.

Atbildi atrodu studentos

Kurš darbs ir viegls? Kurā darbā nav garoziņa? Taču mēs mēdzam teikt, ka ir tik ļoti redzams un atšķirams, kurš ir Dieva dots skolotājs vai kuram ir ielikta šī skolotāja intuīcija. Par sevi varu teikt, lai kādas šķautnes sevī atklātu vai kādu jomu un prasmes attīstītu, vienmēr esmu zinājusi, ka man patīk un vēlos būt skolotāja! Bieži sev sestdienas rītos jautāju… kādēļ Tu to dari? Ģimene, neskaitāmie darba pienākumi un atbildības, kā arī ģimene liek par to domāt, jo ir brīži, kad spēka un laika kļūst par maz… un atbildi atrodu studentos! Students, kurš pēc lekcijas uzkavējas un uzdrošinās pienākt un pateikt, cik viņam šī nodarbība bijusi svarīga, students, kurš padalās, ka ir izmēģinājis kādu paņēmienu no manis piedāvātā, un tas strādā, students, kurš ir saprotis, apņēmies un sācis iet mūzikas ceļu – kaut ar vienu pirkstiņrotaļu vai vienu akordu ģitārspēlē – ir mana mazā uzvara! Ja kaut vienam tas bijis noderīgi – ir vērts! Kamēr man ir, ko dot, un ir, kas ņem, celšos un braukšu! Tiklīdz grupā nebūs neviena, kas var apgalvot, ka manis dotais bijis noderīgs, manā vietā jānāk kādam citam, kurš var dot vairāk…

Studentu labie vārdi

“Šīs ir labākās lekcijas kādas bijušas!”; “Jūs mani sadziedējāt! Man no skolas laika pret mūziku bija nepatika un bailes! Vairs nav!”. Vispār es lekcijas sāku ar jautājumu: “Kuram no šī studiju kursa ir bail?”

Jautri atgadījumi, strādājot ar studentiem

Ir, ir… it sevišķi tad, kad smejos pati par sevi lekciju dienas sestajā stundā, kad piecu vārdu teikumā kļūdos piecos vārdos!

Grūtākais un vieglākais darbā ar studentiem

Šis ir grūtākais un vieglākais jautājums! Grūtākais ir pieņemt, ka ne visi ir gatavi sevi pārvarēt un darīt dullas lietas, lai taptu par labāku skolotāju! No Jēkabpils ne reizi šo gadu laikā neesmu aizbraukusi ar rūgtuma sajūtu par studentu darbu, attieksmi vai paveikto! Par to ir gandarījums, ka lielākoties satiekos ar studentiem, kuri zina, kādēļ viņi ir izdarījuši izvēli studēt! Taču nākas saskarties ar situācijām, kurās studentam šķiet, ka ar savu klātbūtni viņš jau ir nopelnījis manu atzinību vai attieksmi, ka es taču strādāju – ko tad man vēl jaunu var pastāstīt, es visu zinu! Vēl grūtākais ir uzsākt darbu pirmo reizi ar jaunu grupu, tikpat grūti kā pēc četrām tikšanās reizēm atvadīties no šīs grupas… Vieglākais – būt un dalīties! Iedvesmot un ar piemēru parādīt, ka var! Ikviens var piedzīvot mūziku savā dzīvē, ja vien izdari izvēli to darīt!

Esiet mūzika, kas skan

Mana kā docētājas devīze: “Ja kaut vienam tas ir bijis vajadzīgs, ir vērts turpināt!”, savukārt vēlējums LU Jēkabpils filiālei: “Katrs viens filiālei piederīgais ir kā pamatskaņas mūzikā – tikai dažas, septiņas pamatskaņas, taču cik dažādu mūziku gadu tūkkstošiem ilgi no tām tiek radīta! Esiet mūzika, kas skan Jūsu un atskan Jūsu audzēkņu dvēselēs gadiem ilgi!”

LU Jēkabpils filiāles vārdā pateicamies docētājai Elīnai Skujai par savu pieredzes stāstu un novēlam zinātgribošus un atsaucīgus studentus, kuri gatavi pārvarēt sevi, lai kļūtu par labākiem skolotājiem. Lai prieks un gandarījums darbā LU Jēkabpils filiālē!