Akadēmiskais centrs
Kas Jūs motivēja studēt un izvēlēties studijas LU Jēkabpils filiālē?
Pēc vidusskolas pabeigšanas radās jautājumi – Ko darīt tālāk? Vai studēt? Kādēļ man vajadzētu studēt? Un tad, zvanījāt Jūs, filiāles direktore Daina Spuriņa, mana bijusī klases audzinātāja vidusskolas gados. Un uzaicinājāt studēt LU Jēkabpils filiālē. Tas bija negaidīti, bet veiksmīgi! Studijām mani ļoti motivēja arī draudzene, kura man bija stāstījusi par savu darba interviju citā, ne ar izglītību saistītā jomā. Sarunā ar darba devēju tika pieminēts astoņu gadu darba stāžs skolā. Darba devējs ir teicis, ka tad ar problēmām noteikti tiekat galā. Tas ir milzīgs arguments, lai studētu izglītības jomā. Vēl studijām motivēja, ka esmu mājās un blakus filiālei ir bibliotēka. Tie ir svarīgi faktori.
Pirmās studiju dienas – kādas emocijas un sajūtas?
Ienākot filiālē, es ieraudzīju pazīstamas sejas, tas nomierināja. Iejutos studijās lēnām, bet noteikti. Bet tikko sāku izjust klātienes studiju prieku, sākās pandēmijas laiks. Es zinu, ka LU Jēkabpils filiāles direktore un studiju metodiķe vienmēr sniedz un sniegs atbalstu, kā arī uzklausīs. Tas rada drošības sajūtu!
Pozitīvais studiju procesā?
Mans studiju kurss ir ļoti superīgs! Kad esam klātienē, to dzird visi. Esam atraktīvi un diena paiet pozitīvā gaisotnē. Mūsu lekcijām klātienē gatavojamies ļoti centīgi – gan studijām, gan atkalredzēšanās priekam. Tiek spriests, kurš ceps studiju dienai kūkas, kurš pīrāgus un kāda būs tikšanās. Attālinātajās studijās mēs iemācījāmies vēl veiksmīgākai komunikācijai un ātri darīt darbus.
Kā studiju uzsākšanu un mācību procesu uzņēma mājinieki?
Mans vīrs ļoti atbalstīja un atbalsta. Pēc Jūsu zvana, viņš teica: “Tev to vajag!” Viņš uzskata, ka augstākā izglītība ir vērtība. Mana mammīte ir mirusi, bet viņa ļoti priecātos par to, ka studēju. Kad sāku studijas, mans bērns man uzdeva jautājumu – tu tagad būsi “učene”? Super! Kāpēc gan ne tā?
Vai studiju dēļ laiks tika pārprogrammēts? Cik daudz par studijām mājās tiek runāts?
Nē, laiku nepārprogrammējām! Viss ierastais gāja un iet savu ceļu. Visam var atrast laiku, tas ir jāgrib. Ģimene ir saprotoša un tā netiek pārsātināta ar studiju klātbūtni. Vairāk tiek pievērsta uzmanība tam, kas notiek skolotāja profesijā. Kā uz to skatās sabiedrība? Mana ģimene ļoti iestājas par centieniem skolotāja profesijas prestiža celšanā.
Kāda ir darba pieredze izglītības jomā?
Strādāju Aizkraukles novada sākumskolā. Ļoti pateicos kolēģiem par lielo atbalstu, uzsākot darbu. Īpaši gribu pateikties skolotājai Initai Vilciņai un skolotājai, LU Jēkabpils filiāles 5. kursa studiju biedrenei Zanei Kalējai. Dodos vērot stundas un saprotu, ka es arī varu daudz jauna apgūt. Par to pārliecināties man palīdz kolēģi.
LU Jēkabpils filiāles direktore saka, ka es augu savā profesionalitātē, jo sāku redzēt savā darba ikdienā, ko vajadzētu likt klāt studiju programmas saturam, kas man der, un kas nē! Es mācos sev, alkstu oriģinalitātes savā profesijā. Studijas sniedz zināšanas, bet prāts ir jāpilnveido pašai.
Superīgākais skolotāja profesijā?
Bērnu “izdotās pērles” un vasaras mēneši. Man bija sociālo zinību stunda, kurā runājām par radniecību. Un viens puisītis man teica tā – tas, ka Jums vīrs uzdāvināja gredzenu, nenozīmē, ka Jūs esat radi. Ir unikāli, ka bērni spriež un grib izpausties. Kaut arī izklausās tik uzjautrinoši. Tas ir skolotāja profesijas unikālais fenomens. Kad 1. klases bērniņš saka – skolotāj, Jūs esat fantastiska, un zīmējumu es uzzīmēju tikai Tev! Tas sirdi silda plašās emocijās, jo saņemu skolēna uzticēšanos.
Kā Jūs redzat savus pasniedzējus?
Uzslavas LU Jēkabpils filiāles docētājiem! Īpaši gribu izcelt pasniedzējas Dainu Kalniņu un Stramkales kundzi. Tiek sniegti praktiskie padomi, iedotas paraugprogrammas, kas ļoti palīdz darbam. Uzslava LU Teoloģijas fakultātes mājas lapai, kurā smeļos pārdomas savai dzīvei un darbam.
Kā Jūs redzat sevi izglītības jomā pēc desmit gadiem?
Man jāiemācās pieņemt to, ka ir jāļaujas bērnu impulsivitātei, jāiemācās nekrist panikā dažādās darba situācijās. Piemēram – mācību stundā bija paredzēts apgūt reizrēķina tabulas daļu, bet klasē uzmanība pievērsta tam, ka klases biedram ir nomiris kāmītis. Kā būt? Domāju, ka nav jātrako par to, ka šodien neizdosies plānotais. Bērnu emocijas, kuras māca dzīvei, ir ārkārtīgi svarīgas un tās skolotājam ir jāsaredz un jāpieņem, jo salauzt bērna iekšējo pasauli ir ļoti viegli. Bērni mācās dzīvei. Mācās just līdz.
Iespējams, nākotnē redzu sevi pie vidusskolas skolēniem. Nu ir jāaug. Uz vietas nevar stāvēt!
Ko novēlat sev un citiem skolotājiem Skolotāju dienā?
Palikt pozitīvam! Nelikt gulēt savam iekšējam bērnam! Skolotājam ir jābūt arī bērnam, jāprot priecāties! Vēlu, lai ir luste priecāties par pirmo sniegu, lēkt pa peļķēm un ceļā uz skolu vērot un līksmot par dabu! Vēlu, lai izturība pētīt ar skolēniem dabu ir nevis 40 minūtes, bet kamēr apnīk!
Vēlu būt ar bērniem uz viena viļņa! Piemērs no manas ģimenes dzīves – atnācām uz mājām no skolas dubļos līdz acīm un stāstījām, kā mēs glābām slieku no noslīkšanas peļķē. Mums pie mājas ir dīķis un mēs stāstām bērniem, ka tur nedrīkst iet, jo var noslīkt. Ieraugot slieku peļķē man bērns uzjautāja – bet kā ar slieku? Bērns par to satraucās un izglāba slieku, ieliekot to ūdens spainī. Bērna savdabīgs prieks par palīdzēšanu kādam, par mācīšanos to darīt ir skolotāja misijas augstākā pilotāža, jo dzīvība ir vissvarīgākais! Pat sliekas dzīvība!
Mēs esam spēks, cienījamie skolotāji! Mēs veidojam nākotni!
ES SVEICU SEVI UN VISUS SKOLOTĀJUS SKOLOTĀJU DIENĀ!
