Akadēmiskais centrs
Kāpēc izvēlējāties skolotājas profesiju?
Pēc vidusskolas pabeigšanas iestājos mācīties koledžā par grāmatvedi, bet sapratu, ka tas nav mans. Tad dzīve “pamētāja” pa ārzemēm, piedzima bērniņi. Rezultātā 30 gadu vecumā sapratu, ka jābūt kādam pamatam zem kājām. Iestājos studēt LU Jēkabpils filiālē bakalaura studiju programmā “Pirmsskolas un sākumskolas skolotājs”. Tieši šajā programmā, jo vēlējos īstenot savu bērnības sapni – darboties ar bērniem. Vēl ļoti svarīgi, ka skolotājam ir vasaras mēnešos atvaļinājums, jo šajā gadalaikā ir ļoti svarīgi būt kopā ar saviem bērniem.
Kad mācījos 5. klasē, man bija fantastiska latviešu valodas skolotāja Asja Stankeviča. Skolotāja profesijas izvēle man veidojās uz labajiem piemēriem, un tas bija lieliski. Es jau tad sapratu, ka būšu skolotāja. Skolotāja mācēja pasniegt stundas, bija ar savu stāju, stāstīšanas aizrautību. Tas bija tā, ka sēdi, klausies un lielām acīm skaties stundas gaitā! Vēl viena skolotāja, kas noteica pedagoga profesijas izvēli – Zinaīda Rutkovska, kura ļoti aizrāva savās vadītajās latviešu valodas stundās. Man ļoti patika klausīties – ko un kā viņa stāstīja. Tas ir skolotāja šarms, ar kuru vai nu skolēns tiek aizrauts, vai arī nē! Paldies abām skolotājām un visiem skolotājiem, kuri man ir mācījuši būt par labu un izglītotu cilvēku!
Kad mācījos skolā, bija notikums – draudzenes man uzkrāsoja spilgti sarkanus nagus. Kad bija jāceļas un jāatbild, es tos slēpu. Baidījos! Bija jāiet pie medmāsas un nagi jānotīra! Bet, tas bija piedzīvojums! Un tā arī ir skolotāja darba meistarība – prast pareizi sarunāties ar skolēniem, lai tie netiktu iebiedēti!
Kādēļ studijām izvēlējāties LU Jēkabpils filiāli?
Ir lieliski, ka filiāle ir tuvu mājām. Nekur nav jābrauc un jātērē dārgais laiks. Pirmajā reizē, kad vēlējos uzsākt studēt, es ierados oktobra mēnesī un mani vairs nevarēja pieņemt. Bet pēc gada es nācu atkal, un tagad es esmu ar diplomu kabatā! Ļoti vēlos vēl logopēda specialitāti apgūt tepat – LU Jēkabpils filiālē.
Kādas emocijas bija pirmajā studiju dienā?
Pirmajā studiju dienā viss patika. Tad lēnām sāc saprast, ka viss ir nopietni un jāsāk studēt. Sākums bija grūts, bet lēnām viss “ieiet sliedēs” un top vieglāk. Studijās viss bija mierīgi un saprotami. Nenožēloju nevienu mirkli, ka studēju LU Jēkabpils filiālē savā izvēlētajā studiju programmā. Protams, bija arī grūti brīži, jo ir darbs, ir ģimene, bet paveikt var visu. Esmu lepna ar sevi un paveikto darbu!
Vai ir atmiņā kāda studiju laika “rozīne”?
Es iemācījos paust savu viedokli, nostāju un ar to lepojos. Mēs mācījāmies viena no otras! Un ir lieliski, ka studijas māca savu viedokli izteikt un ar to lepoties! Turklāt mēs bijām kurss, kurš visu laiku dāvināja ziedus. Tas radīja arī ģimenisku atmosfēru, kas bija arī emocionāli un skaisti.
Kāda bija dzīve ārpus lekcijām?
Kāda no pasniedzējām bija teikusi: “Studijās uzvelkam “zilo uzvalciņu”, bet mājās to novelkam!” Sākumā es vēl nepratu ne uzvilkt, ne novilkt “studiju uzvalciņu”, respektīvi, nepratu distancēties no studijām. To iemācās ar laiku. Mājās atrados vēl studiju gaisotnē. Studijas ir iemācījušas plānot savu laiku. Studijas noteikti man netraucēja. Man ļoti palīdzēja vīra māte ar bērnu pieskatīšanu. Un, ja ir aizmugure, tad viss ir labi. Ja esi viens, tad ir grūti, bet visu var izdomāt un sakārtot, ja ir vēlēšanās!
Noteikti ir pasniedzēji, kurus ir vēlēšanās atcerēties un izcelt!
Jā, pasniedzēja Vladislava Uršuļska! Es pie viņas klausījos lekcijas un rakstīju diplomdarbu. Vienkāršība, cilvēcība, mīļums un stingrība – viss savijās vienā veselumā, tā ir liela prasme. Ar to viņa aizrāva. Ļoti patīkama kā cilvēks, vienreizēja un neatkārtojama savā būtībā. Paldies viņai par sniegtajām dzīves prasmēm! Bet visi pasniedzēji bija zinoši, katrs ar savu dzīves piemēru un zināšanu daudzveidīgo pasniegšanas prasmi!
Kā Jūs uzsāktu savu lekciju pie studentiem?
Ar smaidu, iedrošināšanu, pozitīvismu un ar ko labu! Ja es būtu pasniedzēja, tad mans studiju priekšmets būtu “Radošums”. Es mācītu studentiem, kā ieraudzīt acīm neredzamo, piemēram, ūdens peļķē saskatīt zaķīti vai kaut ko citu..
Ar kura vacuma bērniem ir vislabāk darboties?
Ar 5–6 gadu vecuma bērniņiem. Ar viņiem var runāties par dažādām tēmām, un bērnu atbildes ir izcilas, kas rosina domāt, ka mūsu bērni ir unikāli, tikai tā unikalitāte mums “jāvelk” no viņiem laukā.
Studējot un esot skolotāja, sapratu, kā man mācīt savus bērnus. Audzinu bērnus ar cieņu pret skolotāju. Risinām jautājumus, kas palīdz mācīties. Regulāri atkārtoju saviem bērniem, ka tad, kad biju grāmatvede, man mājās bija grāmatu un dokumentu kaudze, lai strādātu. Skolotājam ir tāpat, nav vieglāk. Skolotājs arī gatavojas mācību stundām grāmatu kaudzēs.
Kādi ir Jūsu vēlējumi esošajiem un topošajiem studentiem?
Izturību, pacietību, mācīties pilnveidot sevi! Nekad nebūs tā, ka zini visu, bet uz to var tiekties mūža garumā! Vēlu uztvert dzīvi mierīgāk! Es to joprojām mācos!
Paldies par interviju!
